Vēsture

Kongregācijas attīstība

 

Jēzus un Marijas Dominikāņu māsu misionāru Kongregācija izauga no mīlestības pret Baznīcu. Šo mīlestību pret Kristus Mistisko Miesu tajā ieaudzināja Tēvs Jaceks Voroņeckis (O. Jacek Woroniecki) (1878 – 1949),Kongregācijas Dibinātājs, sv. Dominika un sv. Jaceka garīgais bērns. Būdams dažādās Eiropas valstīs, viņam kā rūpīgam novērotājam bija iespēja iepazīt dažādu tautu sabiedriskas problēmas un Baznīcas situāciju. Viņš bija jūtīgs uz Dieva lietām – saskatīja ticības briesmas un ticīgo garīgās formācijas trūkumu. Kristus aicinājums uz misijām skaļi skanēja viņa sirdī. Viņš pats veltīja savu dzīvi garīgai kalpošanai dažādās sfērās (kā skolotājs, inteliģences dvēseļu gans, teologs, profesors, garīgais vadītājs, rakstnieks, Dominikāņu ordeņa Polijas provinces atjaunotājs), vadoties pēc tā kā izprata Dieva gribu. Klostera kopiena – ko viņš dibināja, pastāv līdz šodienai un arvien no jauna cenšas realizēt uzdevumus, kas tai tika uzticēti. Tēvs Jaceks to izteica šādos vārdos: „Kongregācijas mērķis ir misiju darbs pagānu vidū un Krievijā, kā arī modināt sapratni par šī darba nepieciešamību valstī.”

1932. gadā pirmās māsas uzsāka kopienas dzīvi. Māte Tomeja Biševska (Byszewska) – kuru Tēvs Jaceks „aizņēmās” no franču Dominikāņu māsu Kongregācijas Francijas pilsētā Namur – vadīja topošo kopienu, koriģēja klostera dzīves veidu un dalījās pieredzē par dominikāņu garīguma bagātību. Māsa Marija Velovejska (Wielowiejska), kas ar Tēvu Jaceku Voroņecki bija vislabāk pazīstama, ienesa kopienā misijas ideālu svaigumu un harizmas atpazīšanas pieredzi, ko ieguva meklējot Dieva gribu kopā ar Tēvu Jaceku. Māsa Imelda Blešinska (Błeszyńska) – sevi raksturoja kā „saistaudu”.

Jau pirmās formācijas laikā māsas veica apustuliskos darbus: katehizēja skolās, vēlāk – Varšavas kazarmās Annapolē, starp cietumniecēm Paviaka cietumā; vadīja māju meitenēm, kuras bija iznākušas no cietuma, centās izbraukt misijās uz Ķīnu.

1935. gadā māsas iegādājās māju Želonkā (Zielonka), pie Varšavas un uz šo māju tika pārnesta Kongregācijas Vadība un Noviciāts. Māsas iesāka celt Misiju institūtu, kuram vajadzēja kalpot kā mācību iestāde tiem Austrumu zemes iedzīvotājiem, kuri vēlējās kļūt par priesteriem, vai arī iegūt izglītību, arī kā rekolekciju māja dažādām grupām un ekumenisma centrs.

Vēl tik mazās kopienas dinamisko apustulātu paralizēja II pasaules kara uzliesmojums. Jau no paša sākuma māsas iesaistījās Sarkanā Krusta darbībā (bērnu un pieaugušo aprūpe, bērnudārzs). Organizēja un daļēji arī vadīja katehētu kursus un tomistiskās tikšanās (balstītas uz sv. Akvīnas Toma mācību). Karš ļoti novājināja jaunās Kongregācijas spēkus. Visas māsas to ļoti pārdzīvoja, vairākas reizes viņām bija jāatstāj dzīvoklis. Māsas piedalījās arī Varšavas sacelšanās, palīdzēja cilvēkiem dažādos veidos – rūpējoties par ievainotajiem, slēpjot bēgļus, dalot pārtiku, vairākkārt piedzīvojot Dieva Apredzību un gādību.

Pēc kara māsas iesaistījās sabiedrības atjaunošanas darbā. Sv. Jēkaba draudzē Varšavā un Želonkā māsas piedalījās dažādos palīdzības darbos: vadīja virtuvi nabadzīgajiem, dalīja ēdienu, apģērbus un citas vajadzīgas lietas, katehizēja, studentēm noorganizēja internātu. Ar laiku sāka strādāt arī Tomistikas institūtā Služevā (Varšavā), kā arī tulkoja dažādus reliģiskus rakstus, sāka izdot arī dažādus rakstus – katehēzes materiālus. Karitatīvā darbība šajā laikā ieguva citu formu – atkarīgi no vajadzībām un iespējām – tostarp arī nometnes bērniem un jauniešiem. 1948. gadā Kongregācija tika oficiāli iekļauta sv. Dominika Ordenī.

Piecdesmitie gadi Polijā bija komunistiskās represijas gadi. Reliģija no skolām tika izslēgta. Māsas zaudēja līdz šim veikto apustulisko darbu skolās, kā arī iztikas avotu. Valdība paņēma savās rokās arī māsu vadīto internātu Varšavā, kā arī aizliedza izdevējdarbību. Šis laiks Kongregācijā kļuva par materiālās nabadzības laiku, bet arī garīgās bagātības laiku, jo māsas centās bagātināt savu garīgo dzīvi, kā arī meklēt jaunus veidus apustuliskajam darbam. Māsas sāka strādāt pie draudzēm – katehizēja un kalpoja baznīcā, sistemātiski sāka apmeklēt slimniekus un rūpēties par tiem. Galvenajā mājā tika rīkotas sakopošanās dienas.

Lai iegūtu kādu peļņas avotu, dažas māsas ieguva šuvējas diplomu un sāka šūt segas un izšūt. Pēc Mātes Marijas iniciatīvas tika izveidots Konsekrētās Dzīves Institūts „Veritas Caritas”. Šajā laikā Dibinātāja – Teva Jaceka Voroņecka mirstīgās atliekas, saskaņā ar viņa gribu, tika pārvestas no Krakovas uz Varšavu.

Pēc neilga „atkušņa” 1956. gadā pastiprinājās atklāta kampaņa pret Baznīcu. Kaut arī materiālā nabadzība palielinājās, māsas centās nostabilizēt jau aizsāktos apustuliskos darbus. Tika atvērts jauns klosteris Rembertovā (Rembertów) pie Varšavas, Saska Kempā (Saska Kępa) Varšavā un Juzefovā (Józefów) pie Varšavas. Šajā laikā ļoti attīstījās starpkongregāciju sadarbība. Māsas iesaistījās sieviešu kongregāciju Dzīvajā Rožukronī, kā arī Čenstohovas (Częstochowa) lūgšanu naktīs. Jaunu cerību visai Baznīcai atnesa Vatikāna II koncils (1963 – 1965). Ar lielu dedzību māsas lūdzās šai nodomā, bet tam noslēdzoties ar aizrautību iepazina jaunos koncila dokumentus, lai pēc iespējas ātrāk tā ieteikumus realizētu Baznīcas dzīvē.

Sešdesmito gadu beigas iezīmējās ar kārtējām politiskām izmaiņām Polijā – atvērās robežas. Pateicoties tam Kongregācijas misiju gars sāka augt – sākās sadarbība ar misionāriem. Māsas piedalījās Misiju Biroja veidošanā. Darbojās kā starpnieces, ievācot Sv. Mises nodomus, lai tos nodotu misionāriem, organizēja dažāda veida paku sūtījumus. Aizsākās māsu apustuliskā kalpošana aiz Polijas Austrumu robežas. Māsas tērpušās laicīgos apģērbos, it kā apmeklēdamas savus tuviniekus, iepazinās ar apstākļiem un apustuliskajām iespējām. „Pie radiem viesošanās” laikā māsas katehizēja, sagatavoja uz sakramentiem, nodibināja kontaktus. Atgriežoties Polijā māsas turpināja šo darbu sūtot reliģisko literatūru, dievbijības priekšmetus, kā arī sagatavojās uz turpmākām tikšanās reizēm. Apustuliskais darbs Polijā ritēja jau aizsākto ceļu māsas: māsas regulāri ielūdza pie sevis bērnus no Bērnu Nama, organizēja rekolekcijas, Dzīvo Rožukroni, kas atbalstīja jaunos klēriķus gan garīgi gan materiāli.

1973. gadā tika dibināta Kongregācijas pirmā misiju māja Argentīnā. Katra māsa vēlējās iesaistīties šīs misijas atbalstīšanā. Ļoti sāpīgs pārdzīvojums bija pirmās misionāres māsas Dominikas Sikorskas (Sikordka) nāve pēc nepilna gada kalpošanas Argentīnā.

Kongregācija turpināja attīstīties. Pēc diezgan ilga „tukšā” laika kopienai pievienojās jauni aicinājumi, apustuliskā darba loks tika paplašināts arī aiz Austrumu robežām. Aizsākās klostera pārbūves darbi.

Liels prieks un cerība pārņēma visus, kad par pāvestu tika ievēlēts Polijas kardināls Karols Vojtila (Karol Wojtyła 16.10 1978). Pēc diviem gadiem iesākās vēstures lūzuma posms, pret pāvestu tika veikts atentāts, Polijā iestājas kara stāvoklis, kas apstādināja, vai ierobežoja dažāda veida apustulisko darbu, Polija pārdzīvoja Primasa nāvi, arī Kongregācija zaudēja mātes līdzdibinātājas, jo īsā laika posmā visas aizgāja mūžībā. Tomēr neskatoties uz to māsas iesaistījās iespējamajā apustuliskajā darbā un meklēja arvien jaunus veidus. Jau pie esošajiem klosteriem Varšavā – Grujecka (Grójecka), Saska Kempa Saska Kępa) un Juzefova (Józefów), kā arī Prudnikā Prudnik) un Argentīnā tika pieskaitīts jauns, kas tika atvērts Siedlcē (Siedlce).

Klostera dzīve visās mājās bija cieši saistīta ar draudzes dzīvi, kurā māsas iesaistījās, darot dažādus darbus. Varšavā Ohota (Warszawa Ochota), māsas katru mēnesi organizēja ekumēniskos seminārus, līdzīgi kā Zielonkā, kā arī formācijas tikšanās dažādam grupām. Attīstījās darbs ar jauniešiem un slimniekiem. Māsas iesaistījās Oāzes kustībā, piedalījās svētceļojumos ar kājām. Dažas māsas studēja teoloģiju katoļu augstskolā.

Izmaiņas starptautiskajās attiecībās (1989. gadā), izraisīja lūzumu austrumu apustuliskajā darbā. Pie māsām arvien biežāk viesojās dažādi cilvēki, kas bija saistīti ar turienes Katoļu Baznīcas atdzimšanu. Beidzot, 1990. gadā māsa Ancilla devās Kalpot uz Kijevu, Ukrainu. Gadu vēlāk viņai pievienojās māsa Kažimiera un uzsāka darbu Fastivas draudzes baznīcā. Pamazām uz šo kopienu tika sūtītas arī citas māsas.1994. gadā Pallotīņu priesteri uzaicināja māsas uz sadarbību Rokitnā, Ukrainā. Masas uzticīgi meklēja cilvēkus, katehizēja, vadīja kapelā lūgšanas, jo priesteri uz pastāvīgu dzīvi tur ieradās tikai 1998. gadā.

Šajā pat gadā Polijā atgriezās māsas no Argentīnas, pēc neizdevušiem pūliņiem stiprināt šo kopienu ar vēl divām māsām, jo šīs māsas izstājas no Kongregācijas. Ģenerālā māte nolēma slēgt šo māju., lai koncentrētu savus spēkus uz jaundibinātajām kopienām Austrumos.

Jubilejas gadā – 2000, atbildot uz Liepājas (Latvijā) bīskapa aicinājumu uz šo pilsētu, kas daudzus gadus bija Krievijas karaspēka bāzes vieta, tika sūtītas māsas, lai kalpotu Katoļu draudzes centrā un uzņemtos darbu ar diecēzes jauniešiem. Pēc pieciem gadiem tika atvērts otrs klosteris Latvijā – Kuldīgā

Evaņģēlija sludināšana Polijā sāka ieņemt citu virzienu. Ticības mācība tika pārcelta uz skolām, līdz ar to radās nepieciešamība studēt teoloģiju un katehētiku. Apustuliskais darbs paplašināja savas robežas. Miņsk Mazoviecki (Mińsk Mazowiecki) no 1995 – 2008. gadam māsas vadīja Caritas māju, kurą patvērumu guva veci, vientuļi un nabadzīgi cilvēki.

2004. gadā saņēmām aicinājumu kalpot Krievijā. Uzticoties Tēva Dibinātāja aizbildniecībai, kurš šīs valsts evaņģelizāciju ierakstīja mūsu harizmā. – māsas devās uz pilsētu Orlā.

2004. gada beigas Krakovā tika uzsākts mūsu Dibinātāja, Tēva Jaceka Voroņiecka beatifikācijas process.

2005. gada beigas un 2006. gada sākums bija intensīvas lūgšanas laiks, lai izzinātu Dieva gribu attiecībā uz jaunas misiju mājas atvēršanu Bolīvijā.

Tālāko vēsturi mēs veidojam kopā – atskatoties šodien atpakaļ un skatoties uz priekšu, pārdomājot harizmu, kas tika mums uzticēts. Mēs stāvam Dieva priekšā ar šo mantojumu, ar vairāk kā septiņdesmit gadu pastāvošas Kongregācijas pieredzi. Pateicoties Žēlsirdīgajam Tēvam un lūdzot caur Jēzu Kristu, lai dāvā mums Svēto Garu, lai ieklausīdamās Viņa balsī, mēs būtu uzticīgas kalpošanā Baznīcai uz ko Viņš mūs arī aicināja.

Zgromadzenie Sióstr Dominikanek Misjonarek Jezusa i Maryi © 2018 Frontier Theme
Do NOT follow this link or you will be banned from the site!